Jau senos laikos cilvēki Eiropā, Tuvajos Austrumos un Centrālamerikā mēģināja implantēt žokļus, lai aizstātu trūkstošos zobus, izmantojot dažādus viendabīgus vai neviendabīgus materiālus, tostarp cilvēku un dzīvnieku zobus, grebtus kaulus un čaumalas. Mūsdienās ir bijuši mēģinājumi izmantot mākslīgos materiālus dažādu formu implantu izgatavošanai, lai labotu trūkstošos zobus vai sniegtu atbalstu zobu atjaunošanai, implantējot tos kaulā vai ārpus tā. Tomēr šie implanti neatbilst sarežģītas mutes vides prasībām, un rodas liels skaits izliešanas traucējumu. -20gadsimta vidū zviedrs Brēnemarks novēroja, ka dzīvnieku kaulaudus var cieši savienot ar implantēto titāna ierīci. Vēlāk viņš šo parādību definēja kā osseointegrāciju. 1965. gadā viņš pirmajam klīniskajam gadījumam veiksmīgi salaboja aukslēju šķeltnes defektu ar izstrādāto osteointegrētā titāna implantu. 1982. gadā Toronto konferencē Brānemarks ziņoja par lielu 15-gadu pētījumu par osteointegrāciju, kas tika atzīts par izrāvienu zobārstniecībā. Tas lika pamatu jaunai stomatoloģijas apakšdisciplīnai, mutes implantoloģijai. Nākamajās desmitgadēs zobu implantoloģija strauji attīstījās un nobrieda, un zobu implanti ir kļuvuši par pirmo izvēli zobārstu sabiedrībā un pacientiem bez zobiem kā atjaunošanas metode, kas ļoti atgādina dabisko zobu funkciju, struktūru un estētiku.